Kā jau parasti tas gadās, par ko tieši rakstīt, man nav ne jausmas. Tāpēc katras piezīmes sākumā es precizēšu, par ko tā ir.
Tātad, sākumā visāda tehniski birokrātiska informācija. Lapas, kurās mēs vienojāmies par braucienu, atrodas īpašā sadaļā. Turpat ir arī nelielas diskusijas komentāros.
Ceļojumu izdomāja un noorganizēja Igors Ščukins , par ko viņam, saprotams, milzīgs paldies. Pārējos dalībniekus plašāk stādīšu priekšā notikumu gaitā, lai uzreiz nepārslogotu jūs ar informāciju. Bet pilnīgi bez tā arī neiztikt, jo es braucienā zināmā mērā pildīju kulturologa funkcijas. Kā plaši zināms, labākais veids, kā tikt vaļā no liekiem mēsliem galvā – izgāzt tos uz citiem, ar ko parasti nodarbojas mākslinieki un citas radošas personības. Tā ka sekošu viņu piemēram.
Tātad, braucienā piedalījās 6 cilvēki, tas ilga 8 dienas, bet pēdējā – vienkārši izlidošana mājās, tāpat kā pirmā – ielidošana. Tas ir, faktiski 6.5 lietderīgas dienas.
Turcija, ja nu kāds nav lietas kursā, atrodas lūk te:
Proti, augšā tai ir - Melnā jūra, apakšā – Vidusjūra, bet pa kreisi - Egejas. Pārējais mūs neinteresē, jo tur mēs nebijām. Vēl blakus Turcijai – Armēnija un Gruzija, bet pāri jūrai – Krievija un Ukraina. Grieķija, saprotams, nu un Sīrija ar Irāku un Irānu. Ne tā patīkamākā kaimiņbūšana, godīgi sakot.
Šī ir pirmā, aptuvenā projekta karte.
Sīrija – vispār mežonīga valsts, un turki to ar prieku sabombardētu, ņemot vērā to, ka tur ir pilns ar islāma fundamentālistiem, un slēpjas kurdi (par viņiem atsevišķa saruna). Man darbā (un ne tikai) daudzi nez kāpēc uzskata, ka, tiklīdz tūrists parādīsies Turcijā – viņam uzreiz klups virsū janičāri uz kamieļiem ar zobeniem un nacionālajos tērpos, atņems visu naudu un iemetīs zindanā – gaidīt izpirkumu. Patiesībā, ja šajās vietās arī ir kādas briesmas ceļotājam, tad tikai Sīrijā, Irānā un Irākā. Un arī tad – parasti tikai sievietēm, kuras ceļo vienas.
Pēc tam, kad mums parādījās sestais ekspedīcijas dalībnieks stūrmaņa lomā, radās precizēts maršruta plāns.
Starp citu, es skrienu notikumiem pa priekšu, un arī no tēmas novirzījos. Uzrakstīšu par organizāciju, ja reiz solīju. Internetā vispār ir visāda informācija, kā organizēt tūristu velobraucienus, tā ka neiedziļināšos.
Ko parasti dara.
1. Plāno maršrutu. Mums maršrutu ieplānoja šefs ar stūrmani, un no kulturologa skatpunkta tas bija diezgan veiksmīgs, ja būtu līdz galam realizēts. Bet par to vēlāk. Pēc plānošanas jānopērk biļetes – laicīgi, jo tā ir lētāk. Mums tās izmaksāja tikai 194 latus no cilvēka. Velosipēda pārvadāšana vienā virzienā – 20 Ls. Lidojām mēs ar airBaltic. Par ekonomisko biļešu jokiem arī nedrīkst aizmirst – nodot tās nevar, mainīt izlidošanas datumu arī ne, bet nomainīt izlidojošo personu maksā ne mazu naudu. Plus viena (ne vairāk) soma 20 kg svarā - tie ir atsevišķi 6 lati pie biļetes cenas.
2. Sadala lomas. Ja cilvēku trūkst, viens uzreiz ir vairākās lomās, ja dalībnieku par daudz – daži paliks bez.
Mums bija šefs, stūrmanis, dakteris un saimniecības pārzinis. Velopārgājienam vajadzīgs vēl arī mehāniķis, labi ir arī, ja ir grāmatvedis, un pavisam neslikti – cilvēks, kurš galvenokārt komunicēs ar iedzīvotājiem, ja ne vietējā valodā, tad vismaz angliski. Es šo lomu daļēji pildīju, jo biju kulturologs. Pēdējais pārgājienam nav obligāts, bet ir noderīgs – jo tad vismaz ir skaidrs, ko tu redzi, kā to uztvert un kā rīkoties.
Cilvēkiem attiecīgajās lomās, dabiski, ir kā nākas jāsagatavojas un jāpaņem sabiedriskās lietas vajadzīgo funkciju pildīšanai. Proti, dakterim – aptieciņu un kaut kādas medicīniskās zināšanas, ja iespējams. Mehāniķim – vairāk instrumentu un rezerves daļu. Saimniecības pārzinim – ēdienu pirmajam laikam, degli ēdiena uzsildīšanai un teltis (tās jāsadala pa dalībniekiem). Stūrmanim – sīkas un ne tik sīkas kartes, kā arī GPS, ja ir. Es kā kulturologs-lingvists paņēmu aifonu, kurā bija ielādēta vikipēdija, lielā padomju enciklopēdija, krievu-turku vārdnīca un angļu-turku sarunvārdnīcas/mācību programmas. Viss ļoti noderēja, te aifons bija uzdevumu augstumos. Kā GPS tas vispār nekam neder, bet par to, cerams, vēlāk.
3. Paņem personīgās mantas. Tas ir kā minimums veloapģērbs, velosomas, veloķivere, dokumenti (apdrošināšana un pase), nauda, trauki, guļammaiss, paklājiņš zem guļammaisa. Es paņēmu vēl avārijas un parasto lādētāju aifonam (skat. tālāk), NZ beef jerky, riekstu un žāvētu ābolu izskatā, mazu mugursomiņu un gumijas kravas nostiprināšanai, kuras ļoti noderēja. Nevajadzētu aizmirst arī medicīnisko apdrošināšanu, turklāt tai ir jāatbilst tam ceļojuma veidam, kuru jūs veicat. Mūsu gadījumā tas ir amatieru sports. Turklāt velosipēdi aizgāja pa slēpju kategoriju, jo citas apdrošinātājiem nav paredzētas. Jebkurā gadījumā taupīt uz apdrošināšanu neiesaku – medicīna Turcijā nespīd, tā ka labāk, ja ir tāda, kas nodrošina arī evakuāciju uz dzimteni. Bija man arī mazs švaks fočiks, bet dokumentālistikai der.
Vēl par visādām mantām ir gūgldokos.
4. Iepako baiku. Lidojumam turp es izmantoju ļoti vienkāršu pieeju – palūdzu veloveikalā Trek kartona kasti, kurās ričukus piegādā no rūpnīcas. Variants man iepatikās, izmantošu arī turpmāk. Nācās stiept līdzi arī skoču un atkritumu maisus pa 300 litriem, lai iepakotu velosipēdu atpakaļceļam. Vietu un svaru tie aizņem ne tik maz, kā varētu likties.
Kas attiecas uz pašu ričuku, tad uz tā papildus stāvēja: priekšējais dubļusargs, bagāžnieks (aizmugurējo saīsināto dubļusargu nevar uzlikt, ja ir bagāžnieks), priekšējais un aizmugurējais lukturis, stiprinājums priekš GPS, vienkārša neglīta velopudele ūdenim no Maxima un stiprinājums tai. Pats par sevi saprotams, vēl arī mans velokompis CatEye CD300DW . Manta, lai kā arī skatītos, noderīga, īpaši jau zināt savu pašreizējo ātrumu – palīdz neaizrauties stāvos nobraucienos.
Kas attiecas uz datumiem, tad izlidot mums vajadzēja ceturtdien, 30. aprīlī, bet atgriezties ceturtdien, 7. maijā. Šis laika posms ietvēra sevī divas svētku dienas – tādā viltīgā veidā Ščukins ietaupa atvaļinājumu, lai pēc tam vēl kaut kur aizlidotu. Man atvaļinājumu dod tikai veselām nedēļām, tāpēc ietaupījums nesanāca, un darbā es iziešu tikai trešdien. Bet nu nekas – vienalga šī atskaite apēdīs daudz laika, un arī strādāt uzreiz pēc atgriešanās negribas. Jo vairāk tādēļ, ka nebūt nav fakts, ka man pietiks naudas visu atvaļinājumu laikā kaut kur braukāt.
Nākamajā daļā – izbraukšana un ierašanās.